Te viņš ir – cilvēks, ievietots neizprotamajā telpā, kas savieno divas puses. Zemi kā balstu. Fizisko, taustāmo esamību, kurā atrodoties, iespējams eksistēt arī ārpus tās. Vai debesis atrodas kaut kur tālumā, vai tās varam saskatīt vien atliecot galvu un paskatoties augšup? Vai tās ir neaizsniedzamas? Vai arī tās ir tepat, mums apkārt – sniedzas tieši līdz robežai, kur beidzas zeme. Debesis ieliecas arī ielejā. Varbūt nav nekā starp debesīm un zemi. Un cilvēks, kurš nebeidzami grimst zemē, vienlaikus tiecas tikt ārpus tās, ilgojoties pēc tik kārotās brīvības. Viņš elpo debesis, kas noliecas pie tā. Viņš elpo starp redzamo un neredzamo, taustāmo un netveramo, miegu un nomodu laiku, sevis apzināšanos un bezapziņu. Starp īstenību, pēc kuras tiecas un neīstumu, kurā grimst, nespējot no tā izkļūt. Viņš ir. Dzīve šķiet tik pašsaprotama un reizē pilnīgi neizprotama. Posms starp piedzimšanu un nomiršanu. Katrs dzīvības pilnais solis cilvēku neatgriezeniski tuvina nāvei, – gan bērnu, gan pieaugušo un sirmgalvi. Realitāte, kura ir apzināta, jo tajā atrodas visu apziņas laiku. Bet vai tiešām apzinās? Varbūt apziņas slieksnis vēl tikai priekšā? Kad to pārkāpj, pēkšņa kā atklāsme notiek pamošanās. Brīdis, kad iegrimt zemē pavisam. Vai varbūt pacelties ārpus tā, iegrimstot debesu dziļumos?