Pirmais sniegs ir izstādes vadmotīvs, kas atgādina ornamentu un pārklāj vienmērīgo ainavu un tās iemītniekus. Laikā, kad daba iegūlusi noklusējuma režīmā, pirmais sniegs ir ne tikai pārveidojoša dabas parādība, bet arī vienreizēja un nenotverama mirkļa metafora. Šī acumirklīgā dabas izpausme kļūst par jaunu atskaites punktu, taču tā vienlaikus ir atmiņas atspulgs, kurā iemiesota ne tikai atmiņa par pagātni, bet arī par nākotni. Attēlotās sejas un ainavas ir saistītas ar mākslinieces atmiņu, un krītošā sniega gaismas refleksija tās atbrīvo no traģisma.